Sarunvalodas darbnīcas “Saruna un maltīte kopā” Āgenskalna tirgū

Sarunvalodas darbnīcas “Saruna un maltīte kopā” Āgenskalna tirgū

Ilze Seipule pārstāv SPEAKRIGA un ir viena no cilvēkiem, kas kopā ar tirgus komandu organizē Āgenskalna tirgū notiekošās sarunvalodas darbnīcas “Saruna un maltīte kopā”, lai palīdzētu ukraiņu bēgļiem praktiski apgūt latviešu valodu. Ilze ne tikai koordinē aktivitātes, bet arī piedalās to norisē, lai labāk izprastu dalībnieku vajadzības un piemērotu mācību materiālus. Kā viņa pati uzsver, darbnīcu formāts nav klasiskās valodu nodarbības: “Mums ir svarīgi, lai šīs svētdienas aktivitātes būtu vieglas, interaktīvas, nevis kā mācību stunda.” Katru reizi tiek piedāvāti jauni materiāli un tēmas – sākumā tiek apgūts atbilstošs vārdu krājums, tad seko praktiski uzdevumi, dialogi vai grupu sarunas. Svarīgi ir tas, ka šajās nodarbībās dalībnieki netiek atlasīti pēc valodas līmeņa, tāpēc Ilze īpaši pievērš uzmanību materiālu pielāgošanai: “Lielākoties viņu valodas līmenis ir A1, tāpēc tēmas un uzdevumus veidoju tā, lai tie būtu vienkārši, bet arī interesanti.”

Viena no galvenajām iniciatīvas pievienotajām vērtībām ir iespēja reāli praktizēt valodu ārpus formāliem kursiem. “Ukraiņi bieži mācās gramatiku kursos, bet nav vietas, kur reāli runāt latviski. Šīs darbnīcas aizpilda šo tukšumu.” Viņa uzskata, ka tas ir ne tikai svarīgs valodas prakses rīks, bet arī atbild uz plašāku motivācijas problēmu – ka Latvijā samērā veiksmīgi iespējams dzīvot, nezinot valsts valodu.

Darbnīcas notiek reizi mēnesī Āgenskalna tirgū, sākot no janvāra līdz oktobrim. Vieta nav izvēlēta nejauši – tā ir atvērta, rosīga, sabiedriska vide, kas palīdz socializēties arī tiem, kam vēl nav izveidojies savs kontaktu loks. “Tirgus ir brīnišķīga vieta. Ja esi ekstraverts, ir svarīgi vienkārši būt starp cilvēkiem. Pat tikai apsēsties pie galda ar tēju un kafiju, tas jau rada piederības sajūtu.” Svarīga loma darbnīcās ir arī ēdienam – gan kā sarunu tēmām, gan kopīgai gatavošanai. “Ēdiens ļoti savieno cilvēkus,” stāsta Ilze. “Tas ir maigs temats, kas vienmēr raisa sarunu. Ar to var dalīties, par to neviens nestrīdas.” Daudzos pasākumos dalībnieki iepazīst gan ukraiņu, gan latviešu virtuvi, bieži arī pieraksta receptes, lai atkārtotu tās mājās. Tāpat pārrunātas ikdienas tēmas, piemēram, hobiji vai rutīna – vienkāršas, bet pieejamas un saprotamas visiem.

Liels uzsvars likts uz to, lai darbnīcas būtu pieejamas arī sievietēm ar bērniem – dominējošajai dalībnieku grupai. “No paša sākuma mums bija svarīgi, lai bērni var nākt līdzi,” stāsta Ilze. Jaunāka vecuma bērni nodarbojas ar zīmēšanu vai spēlēm, bet lielākie bieži vien iesaistās pašās darbnīcu aktivitātēs. Ilze ir pārsteigta par lielo dalībnieku atsaucību – apmēram 80% nāk regulāri. “Sākumā domājām, vai vispār sanāks noturēt vienu grupu, bet izrādās, ka viņi iedraudzējas, nāk pirms un pēc darbnīcām vienkārši pastaigāt tirgū. Tā rodas piederības sajūta.”

Viens no emocionāli spēcīgākajiem brīžiem, ko Ilze atceras, saistīts ar kādu pāri no Ukrainas. “Vīrs stāstīja, ka jau nedēļu pirms kara bija sakrāmējis somas, bet apkārtējie neticēja, ka kaut kas notiks. Tas bija tāds sitiens pa apziņu, ka mums reizēm jāpārkāpj pāri tam ‘viss būs labi’ pieņēmumam.” Runājot par ieguvumiem, Ilze uzsver ne tikai profesionālo izaugsmi – izpratni par dažādu auditoriju vajadzībām un nepieciešamību pēc elastīga pieejas modeļa, bet arī personīgo pieredzi. “Manuprāt, jebkuram integrācijas projektam jāparedz pilotfāze, lai izprastu reālās vajadzības. Nevar uzreiz nākt ar gatavu risinājumu.” Viņa arī pievērš uzmanību tam, kā tiek veidots dialogs ar migrantu kopienām. “Mēs bieži koncentrējamies uz to, ko gribam pastāstīt par Latviju – par kultūru, identitāti, bet aizmirstam klausīties. Viņiem arī ir, ko mums dot.”

Noslēgumā Ilze atzīst, ka šī iniciatīva ir daudz vairāk nekā darbs. “To nevar uztvert kā projektu. Tie ir dzīvi cilvēki. Viņi motivē, viņi atveras. Tas silda sirdi.”